Gruzija
Pirmā diena.
Minskā ar visiem izkāpju no lidmašīnas, ieeju lidostā, bet man pienāk divas sievietes un saka, ka pavadīs mani uz telpu, kur man jāgaida lidojumu uz Tbilisi. Jāaizpilda 2 veidlapas. Nez, vai tāda kontrole nebija padomju režīmā?
Lidmašīnā blakus apsēžas melnais, kuram lidmašīnā nav vietas, bet stjuarte ar varu mēģina nolocīt roku paliktni- un iespieda arī viņu. Stjuarte aiziet, viņš saka, ka nevar paelpot un mēs uzlocam paliktni atpakaļ. Atkal nāk stjuarte un piedāvā vistiņu (par brīvu), viņš sakautrējies atsakās. Man grūti nesmaidīt.
Priekšā iedzēruši gruzīni sāk dejot pa lidmašīnu… laaaaabi, yolo.
Atlidoju, eju, skatos, kur mans sagaidītājs, bet man pretī skatās un izskatās kādi 20 gruzīni-sagaidītāji. Nobēgu maliņā. Apkārt tik daudz cilvēku… un piezogas vientulība, ko es jūtu kā tumši sarkanbrūnus, ar mitru smagumu pielijušus samta aizkarus.
No silvestriem stalonēm pēkšņi iznirst mamuts, kurš atbraucis man pretī. Braucam pa naksnīgo Tbilisi un man liekas, ka šī ir skaistākā pilsēta, kur es jebkad, jebkad, jebkad esmu bijusi…protams, iznņemot Ēdeni un Ludzu. Nē, bet patiešām, uz nakts fona autrumu pasaku pilis zeltā izgaismotas mirguļo kalnu galā. Dienā tas ir mazāk spēcīgi. Dienā es izvēlos citu pilsētu.
Starp citu, arī manas ātruma vajadzības šeit tiek labi apmierinātas- mašīnas ir vnk sexxxx (un viņiem te ir Armani izlietnes). A little overdose of beauty, izņēmu lēcas, lai pataupītu acis un mazliet pagulētu.
Ierodas grieķis, kurš saka, ka viņa mentalitātē ir daudz priecāties (ok, par krīzi nerunāsim), rumāniete, kas ir maza, jautra kaziņa un prot aizņemt pinīgi visu manu apziņu ar runāšanu (kas šodien ir forši) un divi čehi, kas pārsvarā prot čehu valodu. Un viņi neprot Brutal assault.
Staigājam pa Tbilisi, grieķis nedaudz grib izrādīties un uzkāpj baznīcas tornī no ārpuses. Pēc tam viņš uzrāpās arī visur citur, arī tiltā un uz pieminekļiem. Nospriedu, ka viņam patiktu Vanšu tilts.
Ievai vienmēr ir līdzi gabaliņš no Ēdenes, tagad es patveršos tajā gabaliņā un pārlaidīšu 5 h vilcienā uz Melno jūru mēģinot nedomāt, ka mājās pasts noteikti dod mājienus, ka man pienākušas paciņas (mazliet Ebray kaislību sekas).
Otrā diena.
Ja jums liekas, ka Norvēģijā naktī ir drūmi un Gruzijā nav, tad tie ir maldi!!! Man tieši aiz viesnīcas loga pret betonu jūra ļoti skaļi met savus viļņus un manu prātu neatstāj pusjukušais Hemingvejs.
Kaut sirdi varētu vakarā novilkt līdz ar drēbēm.
Man liekas, ka pēdējo pusotru gadu es pa naktīm esmu bijis cits cilvēks, nekā pa dienu. Bet ne es vien.
Un man jācitē Emīliju:
reizi dienā tu jūties mazliet beigta
kad pirkstu galos pilieni
no visām bērnibas asinsanalīzēm
tā tu sakārto atmiņas.
Man naktsgaldiņa vietā ir ledusskapis un viņu sauc Wagner (šoreiz es pti neieliku vārdu, bet ražotāji).
Čehu meiteni sauc Iva un viņas draugu Martins. Kad mēs pārstājam iešanu, Martins izmanto katru apstāšanās brīdi, lai izlaistos pa soliņu un pabakstītu Ivu, ka viņam jāpačubina muguriņu. Ko gan man tas atgādina… Bet mans dienas prieks ir par to, ka brokastīs grupa (25 cilvēki) Ivai vaicāja, vai tas ir viņas brālis (viņi bučojas tikai divatā) un tā kā viņi pārsvarā pārvalda čehu valodu, tad atbilde skanēja “jā”. Un kad Martins Ivai vēlāk kniebj dibenā vai viņa ielaiž viņam mugurā nagus- un viņi to dara pietiekami reti, lai citādi izskatītos pēc brāļa un māsas- ir ārkārtīgi jautri redzēt nejauša vērotāja seju.
Man liekas, es par suvenīru kārtējo reizi esmu nofenderējusi karoti (gluži tikpat nejauši kā ar Guntaru Francijā).
Šodien līst un visiem no tā ir sakritušās sejas. Grieķim ir tikai sakrities kupris, jo viņam ir pienākums atgādināt par savu bezrūpīgo mentalitāti.
Man atkal nedaudz apsāpējās sirds, kad pa apkārtceļiem jādzird, ka es nepatīku viena drauga radiem, bet es jau ar cilvēkiem iepazīstos ārkārtīgi lēnām un uzmanīgi, tā ka varētu teikt, ka mani nepazīst. Ja kāds ir pie manis nācis ar vaļsirdību, es nekad dzīvē neesmu noraidījusi…tā kā šādas domas mani pašu līdz galam neiepriecina, es sev atgādinu, ko teica Siņeļņikovs- ka citi cilvēki man atspoguļo mani pašu un ir tiešā veidā saistīti. Šūnu nevar aplūkot atdalīti no organisma (dalījums pastāv vien tādēļ, ka katra šūna pilda savas funkcijas), taču katrā šūnā ir informācija par visu orgaismu (zemapziņā visi par visiem zina visu). Katras šūnas galvenā funkcija ir organisma veselība un uzplaukums. Ja šūna veic savu uzdevumu, tad no organisma saņem visu, kas tai nepieciešams. Tiklīdz šūna sevi sāk izolēt no organisma, tā pārvēršas audzējā.
Kamēr cilvēks pasauli dala draugos un ienaidniekos, viņš cīnīsies par izdzīvošanu šajā pasaulē. Patiesībā ārējā pasaule, visi notikumi un citi cilvēki ir manas iekšienes turpinājums.
Man liekas, jāiet atdot zagtās karotes.
Trešajā dienā
Es saņemo ego būstu. Ir tās iepazīšanās spēles, kur visi stāv aplī, nosauc savu vārdu un parāda žestu, nākošais atkārto iepriekšējā vārdu un žestu utt.; grieķa žests bija uzšaut pa dibenu un rumānietes žests bija nobučot. Ja līdz šim visi žesti tika darīti rindas kārtībā, tad papliķēt dibenu un bučot vairāki bezkauņas nāca tieši mani. Pēc pirmā es sapratu, kurš ar mani nāks dejot vakara ballītē, pēc otrā- kurš sarks un kam palūgt salabot dušu.
Jau ap brokastu laiku čehi un poļi bija nopirkuši alu (un grieķis pievienojās vienkārši, jo ir grieķis) un es kaut kā organiski nokļuvu jautrajā, kreisajā kompānijā. Kamēr pirmie dzēra, mēs ar grieķi radījām mazu mūzikla fragmentu, tā bija satriecoša pieredze atkratīties no (latviskā?) kautrīguma un pasivitātes.
Starp citu, ir daudz dzirdēts, ka latvietes par daudz pucējas un citas tautas, kuru nosaukums nerakstās kirilicā, neiespringt. Nu tad es teikšu, ka pilnīgi visas tumšacainās daiļavas no rīta bija uzlikušas vakara grimu. Nu jā, vienīgi kad brūnacaina sievietes uzvelk melnu acu kontūru, tas viņai izskatās diezgan dabiski. Bet es viņas gribētu redzēt bez grima…just curious.
Mana istabas biedrene klausās Greenday un krāc. Kad atbrauks Apolons un seksa dievs (domāts vizuāli) latvietis Mārītis, varbūt mēs samainīsimies telpām un man pārstās asiņot ausis.
Turpina līt lietus, bet šodien esmu priecīga J jo nav nemaz tik viegli pieņemt (patiešām pieņemt nevis samierināties) citus cilvēkus, bet te valda vispārēja labsirdība un tas nav grūti. Beidzot esmu pievilkusi sev cilvēkus, kuru rota ir pieticība un labsirdība. Tātad arī es to spoguļoju.
Un vispār es tā arī neesmu satikusi skaudīgos latviešus- varbūt latvieši par savu skaudību skaļi nerunā?! Tāpēc prezentējot Latviju man nāk ārā tikai liels, liels lepnums. Kā nekā vairums kangaru, kas čīkstēja par Latviju, ir aizbraukuši uz UK ^^
Ceturtā diena
Kamēr meitene no Āfrikas staigā pufaikā, turki nolēma, ka aukstuma ļaunuma sakne ir Wāgners (ledusskapis) un iznesa savējo uz balkona…
Vēl jāatzīmē, ka vakar bija pirmā ballīte un šodien viensīcas 1. stāva logu sedz plēve.
Ziniet ko, latviešu vīrieši ir visskaistākie pasaulē!
***
Vakarā lielā balle. Ja mēdz teikt, ka deja ir vertikāls sekss, tad uz mani tas attiecas ļoti lielā mērā. Ja kāds guļ ar manas personības templi (ķermeni), tad viņš guļ arī ar manu personību, tāpēc man diezgan grūti panest svešu cilvēku pieskārienus, un parasti es pati izvēlos, kurš drīkst man piekarties, kaut apskaut. Tie ir Dvīņi, kas diezgan ātri un veiksmīgi taranē manas puslodes ar savu inteliģenci, taču arī vēlāk nezina, ko grib, un es, tāds godīgs, avantūrisks un karstasinīgs Auns gluži arī nemētājos ne uz ielām, ne Klondaikās, ne teātra bāros, tāpēc vislabāk ir palikt savrup un lēnam izvēloties sagaidīt kādu, kas neizmanto manu naivumu.
No jauniegūtās info padoms- ja dodies uz Grieķiju, tad uz salām. Tur ir viss. Vairāk kā 200 salas tūristiem, vairāki desmiti ballīšu salas ar klubiem, tūristu neskartas salas un grieķis apsolīja arī Ēdeni.
Piektajā dienā
Nolēmu, ka Latvija kādreiz var arī nedarīt kā-visi- Eiropā, lai pielāgotos un iederētos, tāpēc paslavēju Māri, ka viņam līdzi ir fancy drēbes un, prezentējot Latviju, bijām neganti smalki. Pārējie +/- casual. Prezentācija noritēja lieliski. Dziesmu svētkus arī šeit uztvēra kā fenomenu.
Skati: govs Imantas tipa daudzdzīvokļu mājas garāžā/ normāls zālespļāvējs, it sevišķi savvaļas govis uz sliedēm; mūs gar krastmalu pastaigā pavadīja 5 suņi; turks alco vietā glāzē ielej odekolonu; pie dzīva koka piesistas ceļazīmes un laternas; Narvesen tipa kiosks ar niedru jumtu; pelmeņi kārtīga mačo kulaka izmērā; sievietes pirms kāpšanas lidmašīnā skaita pātarus un met krustus; polis piedzeras un pazūd naktī. Ierodas nākamajā dienā trijos.
Un vai ziniet, demokrātijas šūpulī Grieķijā jau skolās notiek propaganda un reāli nekādas demokrātijas nav.
Skatoties Turcijas un Azarbaidžānas video nesajutos ērti. Tur sievietēm ir raksturīgi līki deguni, nu tā ka 99%, man šķiet, bet Eiropas/ASV skaistuma ideāli tik ļoti ietekmējuši viņu izpratni par skaistumu, ka prezentācijās ietvertās sievietes ir ar taisiem, Eiropeiskiem vaibstiem un Turcijai pat bija balinātas blondīnes. Piebildīšu, ka prezentācijās bija jāparāda valstij tipisko, raksturīgo, naturāli skaisto.
What is a beautiful girl doing between two Greeks? Interrupting.
Mums ierādīja atsevišķu, lielu istabu viesnīcā, kur segas krāsas ļoti disonē ar pārējo interjeru. Nolēmām ieriebt, pakaroties.
Sestā diena.
Laiskojāmies Batumi kūrorta pludmalē krēslos. Šeit ir pavisam nepazīstama, cita jūra. Viļņi ir milzīgi pat pie paša krasta, zemi klāj akmeņi- neviena pati smilts. Hehe, labi, ka vējš nepūta akmeņus acīs.
Dzirdējām, ka sadurts viesnīcas īpašnieks- mūsu ballītes turpina uzņemt apgriezienus. Bez vīrieša es nekur vairs neeju; dzirdēju, ka cienītie džentlmeņi te nevainību iesākumā zaudē ar kazu.
Mūs kā tūristus konstanti mēģina piečakarēt, bet es zinu, ka “pa virsu” izkrāptā nauda viņiem labklājību nenesīs- viņu zemapziņa viņiem to šādi neatnesīs.
Aizgājām uz visdārgāko un smalkāko restorānu (virs jūras), Māris tur kļuva par mušpapīru- piedzīvojām izslavēto gruzīnu viesmīlību- pilnīgi sveši gruzīni mūs vilka pie saviem galdiem, piedāvāja visu, kas viņiem ir un vēl vairāk! Visu jāizdzer uzreiz un līdz dibenam; pēc konjaka un mājas vīna mēs vairs nespējām panest viesmīlību (un mūsu kājas panest mūs) un aizbēgām ārā pie jūras.
To, kas sekoja, es neaizmirsīšu nekad dzīvē. Runā, ka ar mākslu var izteikt mīlestību. Es līdz šim biju dzirdējusi, kā skan mīlestība- manā izpratnē tā ir Čaikovska Serenade for Strings in C major, Op. 48. Tagad es ieraudzīju, kā mīlestība izskatās: Baha mūzikas pavadījumā, perfekti pieskaņotām mainīgām gaismām, ūdens strūklaku šaltis cēlās kolonnās un krita dažādās skaistās figūrās, bet pāri visām viena otrai pretī tiecās divas lielas šaltis, kuras satikās ļoti augstu, un savienojušās sašķīda miljons pilienos kā kristāli uz melnajām nakts debesīm, un krita lejā veidojot vienmērīgu, ļoti smalku, plānu sudraba pilienu sienu kā plīvuru. Manī cēlās bijība nākotnes priekšā un šī mākslas forma mani patiesi atvēra pasaulei. Pazemīga, ievainojama, jo atvērta, un laimīga, jo Dievs bija klātesošs.
Pēdējā diena.
Es izdomāju, ka Sarafāns varētu būt kruts arābu vārds. Māris izdomāja, ka te visām pārējām ir zemas šasijas, un ka es diktējot modi, jo uz pēdējām dienām visas sāka vairāk pucēties un vilkt kleitas. Jā, mūs iedēvēja par Bārbiju un Kenu. Par šo man īsti nav ko komentēt, bet tā kā mēs neapvainojāmies, tad, kamēr skatījāmies Pētera dzīvi, pa nakti kāds uz mūsu durvīm uzlīmēja mūsu jaunos vārdus.
Kopumā priecājos, ka piespiedu sevi aizbraukt, jo ieguvu jaunas sajūtas un jaunu dvēseles stāvokli- apkārtējie pārsvarā iedeva smaidu, bet dvēseliskums tomēr nāca no divām burvīgām latvietēm (Sandra, Agate- Jums), ar kurām pārmiju vien dažus teikumus, bet man patika sajust to ziemeļu sieviešu dzidrumu, tīrību un morālo staltumu, kas kontrastēja ar sievietēm man apkārt. Ja gruzīni precētu latvietes, celtos šo vīriešu lepnums un atbildība par to, ko viņi dara (jo pagaidām viņi vairāk nedara nekā dara). Atbildība, kas daudzus biedē, patiesībā ir ļoti veselīga, jo, spējot uzņemties atbildību par savu dzīvi, neviens apkārtējais vairs nav ne tirāns, ne ienaidnieks. Visas sliktās emocijas rodas no bailēm un nevēlēšanās sevi atzīt par atbildīgu katrā savas dzīves notikumā. Ja es sevi mīlu, tad es sevi cienu, un es sevi cienu, jo esmu atbildīga par visu, kas ar mani notiek- es neesmu tauriņš betona maisā vai spāre orkānā.
Un Māris ir lielisks džentlmenis, kas man ļāva būt man.
mrscyanide 
Komentēt