Ilgi nevarēju izlemt, rakstīt par filmu 99 Francs vai par Eight Grade, taču Teens and social media patiesībā apvieno abas secīgi ietvertās tēmas – mārketingu un sociālos medijus, tāpēc atļaušos uzrakstīt vēl vienu darbu par šo filmu. Par tīņiem kaitniecisku mārketingu sociālajos medijos.
Es sociālo mediju mārketēšanas formu redzu kā jaunu prostitūcijas paveidu. Bet par visu pamazām.
Mana darba sfēra aktualizē pašreklāmas tematu manā dzīvē.
Man ir gan akadēmiskā mūziķa grāds (un prestižs darbs sfērā, kas nopietni mazina grāda bezjēdzību), gan partneris, ar kuru kopā tīņu gados rakstījām trip-hop žanra mūziku. Pirmo singlu izdevām ar teicamu producentu Libānā, mūsu mūzika skanēja Eiropas un Amerikas lounge klubos un joprojām nes nedaudz naudiņas. Latvijas draugi bija neizpratnē, kāpēc es nelienu televīzijā, kāpēc mans Facebook profils klusē par manu mūziku, jo Facebook vai Instagramm var novērot, ka “cilvēks ir tas, ko viņš dara”. Viņa draugiem ir jācieš no regulāriem paziņojumiem par AVON pasūtījumiem, par jaunu fotosesiju baznīcas koncertam par godu, jāiebalso radio topā, jāpērk “manas visgudrās-ne-tā-kā-jūsu dzīves atziņas”, jāpriecājas par KKF finansējumu, kad projekts uzrakstīts gudrāk kā citiem tūdaliņiem (konkursā, kur pieteicās 12 cilvēki) un nedrīkst aizmirst rakstīt garu ierakstu, kur pateicībā ietagot visus pirmsskolas skolotājus (kas noticēja un atbalstīja) utt. Ir vēl trakāk, es visos profilos un kā savu mūziķa vārdu lietoju dažādus, izdomātus pseidonīmus. Tā kā esmu piestrādājusi arī par modeli, vēl vairāk nav skaidrs, kāpēc ar nolūku pārdot savu produktu es netirgoju arī savu izskatu. Arī? Jo pamatā tas, ko es tirgotu, būtu mana pašvērtība.
Ieskatīšos tematos “pašvērtība”, tās korelācijā ar sociālo mediju lietošanu jauniešu vidū, kā arī nedrīkst ignorēt “influencerus”- personas, kuras par samaksu reklamē kompāniju produktus ar nolūku ietekmēt cilvēkus tos pirkt. (“influencer”, 2022)
Science Direct datubāzē ierakstot meklēšanas lauciņā “self esteem” (no angļu val. “pašvērtība”) un “social media” (“sociālie mediji”), atrodam vairāk kā 18 000 rezultātu, kā arī pēdējo desmit gadu laikā katru gadu veikto pētījumu skaits ir ievērojami audzis (apmēram par 100 vairāk katru gadu). Journal of Communication pastāsta, ka līdz 2021.g. apjomīgākajos veiktajos pētījumos korelācija starp pašapziņu un sociālo mediju lietošanu ir visai vāja un rezultāti nepārliecinoši, toties 2021.g. mums atnes jau pārliecinošākus rezultātus. (Valkenburg et al., 2021) Akadēmiskajās aprindās longitudinālā pētījumā secināts, ka kamēr pusaudzis (respondentu grupā 10-14.g.v.) interneta vietnēs publicē ar savu dzīvi saistītas lietas, kur citiem cilvēkiem ierakstus nav iespējams komentēt vai novērtēt (piemēram, publicē savus foto savā mājaslapā), tas pašvērtējumu neietekmē. Un pretēji- iespēja, ka publikācijas tiks vērtētas, korelē ar autora pašapziņu. (Steinsbekk et al., 2021) Amerikas Nacionālās Medicīnas bibliotēkas mājaslapā (NCBI) meklējot atslēgvārdus “pašvērtība” un “sociālais salīdzinājums” (angļu val. “social comparison”), atrodas pētījums ar rezultātiem, ka līdzīgi varam domāt arī par pilngadīgiem jauniešiem (ar vidējo vecumu 22)- publicējot ierakstus vai foto interneta vietnēs, galvenokārt Facebook, kur citi to var redzēt un novērtēt, tas tiešā veidā ietekmē indivīda pašapziņu. Sevišķi spilgti tas izpaužas sieviešu dzimumam, un autori raksta, ka sievietes ar minētajām aktivitātēm nodarbojas vairāk un biežāk kā vīrieši. (Bergagna et al., 2018)
Sage Journals mājaslapā iespējams atrast vairāk kā 1000 dažādu žurnālu publikācijas, kā arī vairāk 800 grāmatu ik gadu. Viņu meklēšanas lodziņā sākot rakstīt vienu terminu, jau tiek piedāvāti virsraksti ar diapazonu, kāds varbūt meklētājam uzreiz neienāk prātā – šādi es dažreiz cenšos paplest savu apvārsni. Pirmo man piedāvāja ļoti vispārīgu- “Influenceri un 21. gadsimta patērētāju sabiedrība”, taču atverot rakstu, redzu, ka tas ir aprakstošs pētījums par vienu konkrētu influenceri Džeimsu Čārlzu. Daudzi citi raksti, kas, šķiet, krāso influenceru tematu pozitīvās krāsās, ir maksas, kas liek minēt, ka te slēpjas cerība nopelnīt, piedāvājot idejas mārketinga kompānijām. Es tīšām meklēju nepieslēgusies caur universitātes sistēmu, lai vispirms apskatītu “situāciju no malas”.
Ja papildus minētajiem nemeklē atslēgvārdus ar izteikti negatīvu vai pozitīvu nokrāsu, var uzzināt vairāk par influenceru un viņu sekotāju attiecību dinamiku. Piemēram, ja influenceris reklamē kompāniju, kura kādā brīdī ir rīkojusies sociāli nosodāmi, ir liela iespēja, ka sekotājs zaudēs uzticēšanos influencerim. (Reinikainen et al., 2021) Šajā pētījumā atklāju, ka zinātnieki definējuši, kas ir “influencera stilīgums” (“influencer coolness”). Tas ir atvasināts no kompānijas [kuru viņš pārstāv] stilīguma un to definē “iekārojams panākumu faktors” (“desirable success factor”), citiem vārdiem “subjektīvs un dinamisks sociāli konstruēts pozitīvs raksturlielums”.(Warren et al., 2019)
Jo dziļāk jūrā, jo vairāk ūdens. Ļaujoties Sage Journals piedāvājumam, meklēšanā iesaistot vārdu “trauksme” (“anxiety”), kas nebija mans sākotnējais nolūks, var atrast šādu atklājumu: kaut trauksme var būt blakusparādība darbam sociālajos medijos, fakts, ka šīs profesijas pārstāvis ar to dalās publiski, kļūst par centrālo taktiku influenceru industrijā. (Lehto, 2021)
Lai nomierinātu straujo pulsu, tālāk lasu, ka mērena sociālo mediju lietošana (tiem, kam nav psihiskas saslimšanas, piemēram, depresija) netraucē vispārējo funkcionēšanu un psiholoģisko labsajūtu. (Twigg et al., 2020) Šī pētījuma respondentu vidējais vecums ir 32 gadi. Čepmenas pētījums, kurā piedalījās skaitā 319 18-22 gadus veci respondenti, vēsta, ka jaunieši savā prātā stingri nošķir influencerus no sava paziņu loka un ka nereti lieto influenceru publikācijas, lai padalītos ar saviem draugiem. Vēl viena labā ziņa ir, ka pie influenceriem jauniešus noved konkrēti interesējošas tēmas, nevis vispirms tiek atrasts influenceris un tālāk notiek sekošana attiecīgām tēmām. Kas attiecas uz sevis salīdzināšanu ar citiem, tad jaunieši apzināti sevi salīdzina ar saviem draugiem un paziņām, ne ar influenceriem. (Chapman & Whitlock, 2019)
Jāpiemin, ka Netflix arsenālā skatāms seriāls Black mirror, kurš inteliģenti apskata potenciālās nākotnes briesmas, ja pieaugot tīņi rīkosies nesaprātīgi.
Teens and social media filmā dzirdams, ka mārketinga kompānija grib radīt iespaidu, ka tai var uzticēties, citēju “tieši tāpat, kā vari uzticēties labākajam draugam”. Līdzīgi biedējošu definīciju redzēju viena pētījuma ievadā, ka sociālie mediji ļauj influenceriem veidot ciešas attiecības ar saviem sekotājiem. (Twigg et al., 2020) Es šo tematu kontekstā nerakstu šeit ne par vienu grāmatu (kurām lielākoties jau virsrakstā dominē attieksmes polaritāte), bet izvēlos pētījumus, lai nedaudz pietuvinātos realitātei (nevis viedokļiem). Kas mani biedē? Vai tiešām attiecības starp influenceri un sekotāju var nosaukt par ciešām- jebkad? Un pie tam pētījumā, kuru nav pasūtījusi mārketinga aģentūra?
Tālāk filmā stāsta, ka kompānijas vērtība esot caurspīdīgums (“transparency”) jeb caurredzamība. Es savam draugam uzticos tad, kad mēs abi pazīstam viņa ēnas pusi un zinām, kas ir viņa vājības (jeb to, kurā sfērā viņš izlaidīsies un mazliet kādreiz piečakarēs). Ja kompānija atļautos skaļi definēt savu ēnas pusi (lielas algas -> virsstundas; vari iet problēmas risināt pie personāldaļas -> tiksi atlaists kā problemātisks u.tmldz.), vai sabiedrība tai to piedotu? Nepiedotu. Mēs reti kad varam saviem tuvajiem piedot viņu trūkumus. Un tomēr kompānijas caurspīdīgums ir vieni no sabiedrisko attiecību lielākajiem meliem, jo nav skaidrs, ko tad šis termins klientam garantē.
Par meliem- filmā blondais influenceris saka, ka sekotāji acumirklī saož, ja viņš nestāsta savu patieso viedokli. Bet ko sekotājam tas dod, ja influencera IQ nav visai augsts (normāli pusaudzim!!) un tādējādi viņa paustais viedoklis ir bez pievienotās vērtības, labākajā gadījumā vienkārši viņa personiskā gaume? Atminamies Lehto pētījumu par influenceru trauksmi. Kāda no māmiņām-influencerēm stāsta, ka, piedzīvojot trauksmi šī darba pārslodzes dēļ, viņa to vairs nespēj noslēpt, tāpēc nolēma sākt par to runāt- gluži kā citi influenceri. Tas sanāk tāds apburtais loks, ka, jo biežāk viņi par to runā, jo ātrāk tas kļūst par profesijas normu (kas arī pētījumā bija minēts). Vai mēs gribam dzīvot sabiedrībā, kur trauksme ir norma? Un kāpēc lai es kaut ko gribētu mācīties no influenceriem, kuriem (it kā bieži) esot trauksme? Es tomēr kaut ko gribu iemācīties no tāda cilvēka, kuram ir pieticis gudrības palikt puslīdz psihiski veselam.
Bergagnas pētījums raksturoja, ka sievietes biežāk kā vīrieši publicē ar skaistumu saistītu saturu, kā arī Facebook ietvaros ģenerāli mēdz publicēt biežāk. Es minētu, ka sieviešu seksualitātes faktors (fakts, ka tā ir sabiedrībā biežāk vērtēta un it kā pamanāmāka kā vīriešu seksuālā pievilcība) arī spēlē lomu šajā vizuālajā “vērtēšanas spēlē”, kur katra sieviete, neatkarīgi no pašas vēlmēm, sabiedrības acīs tiks ievietota kaut kur pievilcības skalā. Un zināmos sociālos lokos kaut kur skalā noteikti tiks ievietota arī tad, ja nepublicēs neko.
Nākotnē es klāt pie šīm tēmām vēl varētu apskatīt atslēgvārdu “slava”. Kad kritiskās domāšanas priekšmetā bija lekcija par sociālo mediju plusiem un mīnusiem, tad viena meitene pie plusiem ierosināja pierakstīt “slava”. Es ļoti pārsteigta prasīju, kas tad būšanā slavenam ir labs, un mani 5 komandas biedri man pārsteigti prasīja, kas tur ir slikts, visi taču grib būt populāri. Es nedomāju, ka man vai Džastinam Bīberam (kuram slava esot iznīcinājusi bērnību) drīkst būt absolūta taisnība un, ka te vēl ir, ko rakt un vētīt.
Kad es biju tīnis vēl bez attīstītas personības, es arī sekoju tam, kas manā lokā bija populārs- tas bija Nīče. Paldies Dievam (kurš varbūt ir miris). Tālāk jau es pati atradu filozofiju, kas jautā par ego nekrietno šķautni (vēlmi izcelties uz citu fona ar ļoti virspusējiem līdzekļiem, kuri dziļākajā būtībā grauj pašapziņu, nevis dara to stiprāku). Piemēram, ja es vēlos justies ar sevi komfortā, man vajadzētu panākt stāvokli, kur es jūtos sabiedrībā labi neatkarīgi no tā, vai man ir uzkrāsotas skropstas (=es sevi uztveru kā glītu). Ja es krāsošu skropstas, pirms šis stāvoklis ir panākts, es ar katru dienu, kad krāsoju skropstas, sev netieši arvien vairāk melošu par ticību savam skaistumam, jo manas darbības runā pretēji. Jā, es zinu, labu veiksmi man mūzikas karjerā 21. gadsimta Latvijā ar nekrāsotām skropstām. Par laimi, es ikdienā meklēju, “kas vēl es esmu un kas vēl ir manī”, nevis “kā par kaut ko kļūt”. Es ko līdzīgu gribētu novēlēt visiem tiem tīņiem, kuri alkst atzinības, un maldīgi to meklē mirklīga apmierinājuma notikumā, kad kāds ar sirsniņu novērtē viņa publikāciju. Vispirms ir pašam jāatzīst sevi.
Mans rezumē par šo tēmu manā darbā un dzīvē ir tāds, ka, protams, esmu pateicīga par iespēju tik ātri [internetā] iegūt informāciju un ar to dalīties. Un tomēr, uzbāšanās ar savu piedāvājumu citiem cilvēkiem, kad viņiem it kā neko nevajag, nostrādā tad, kad (retāk) spēlē kādu personīgu kārti (“es esmu tāds pats kā tu”) vai (biežāk) tad, kad ietver kādu neatvairāmu kvalitāti (skaistuma un seksualitātes faktoru). Un tad man tas ļoti sāk izskatīties pēc “sevis prostitūtēšanas”, kur influenceris- vai pat kāds mans draugs- kādā portālā regulāri mēģina mani pierunāt nākt uz savu koncertu, pirkt viņa unikālos koka auseklīšus; viņš uztaisa fotosesiju sev un savai precei, lai kļūtu iekārojamāks; sāk skandēt tekstus, kas peļņas nolūkos nav savietojami ar sociāli atbildīgas dzīves pamatvērtībām (piemēram, rada preci, pēc kā nav sociāli ne vajadzības, ne pieprasījuma, kas tādējādi veicina piesārņojumu) utt.
Tā kā tuviniekos mēs neieklausāmies, bet laimīgā kārtā man visi radi sen ir miruši, cenšos mācīties no citu cilvēku kļūdām un ieklausīties, ko saka veci cilvēki (tie, kas nebaidās no 5G). Es jau sen izdomāju, ka centīgu, teicamu savas jomas speciālistu darbs vienmēr atradīs, kas ir arī mana cerība 21. gadsimtā izvairīties no pašreklāmas. Un kamēr vienaudžu pusmūža krīze būs par slavas bezjēdzīgumu, vismaz manējā būs par kādu citu, man (un veciem cilvēkiem) vēl nezināmu tēmu.
Avoti:
Bergagna, E., & Tartaglia, S. (2018). Self-Esteem, Social Comparison, and Facebook Use. Europe’s journal of psychology, 14(4), 831–845. https://doi.org/10.5964/ejop.v14i4.1592
Chapman, J., & Whitlock, J. (2019). Social Media Influencers: Followers’ Perceptions and Self-Concept. Cornell University, Conference: Society for Personality and Social Psychology. Retrieved 18 January 2022.
influencer. Dictionary.cambridge.org. (2022). Retrieved 18 January 2022, from https://dictionary.cambridge.org/dictionary/english/influencer.
Lehto, M. (2021). Ambivalent influencers: Feeling rules and the affective practice of anxiety in social media influencer work. European Journal Of Cultural Studies, 136754942198895. https://doi.org/10.1177/1367549421988958
Reinikainen, H., Tan, T., Luoma-aho, V., & Salo, J. (2021). Making and breaking relationships on social media: the impacts of brand and influencer betrayals. Technological Forecasting And Social Change, 171, 120990. https://doi.org/10.1016/j.techfore.2021.120990
Rushkoff, D., & Koughan, F. (2019). Teens, Social Media, and Technology [Video]. Frontline PBS.
Retrieved 18 January 2022, from https://www.youtube.com/watch?v=JqamKb7gTWY
Steinsbekk, S., Wichstrøm, L., Stenseng, F., Nesi, J., Hygen, B., & Skalická, V. (2021). The impact of social media use on appearance self-esteem from childhood to adolescence – A 3-wave community study. Computers In Human Behavior, 114, 106528. https://doi.org/10.1016/j.chb.2020.106528
Twigg, L., Duncan, C., and Weich, S. (2020). Is social media use associated with children’s well-being? Results from the UK household longitudinal study. J. Adolesc. 80, 73–83. doi: 10.1016/j.adolescence.2020.02.002
Valkenburg, P., Beyens, I., Pouwels, J., van Driel, I., & Keijsers, L. (2021). Social Media Use and Adolescents’ Self-Esteem: Heading for a Person-Specific Media Effects Paradigm. Journal Of Communication, 71(1), 56-78. https://doi.org/10.1093/joc/jqaa039
mrscyanide 