satīna halāti-
uzvilkti,piesmieti,
tikumā skaloti
kaimiņu acīm
gaismā nu balo
noziedzinieki-
noķerti, tiesāti,
cietumā ielikti
sodu izcieta-
grēki piedoti
pilsētnieki-
karsti vai rāmi
rupji vai kaili
pat tad, ja Dievs
uzvilktu gaili
sev nepavaicā:
kāpēc nav jāmazgā dvēseli?
18.01.2014
Mājas, koki, mājas, ielas, svešas ielas,
tumši stūri,
zeme, zeme, zeme.
Atkal ceļos- mājas, ielas, kāpņu telpa,
siena, siena, durvis, zeme.
Trakas rokas norauj kleitu,
saplīst zeķes, nobirst krelles.
Novilkt sirdi drēbēm līdz.
slaidām kājām un paceltu zodu
iz dzīvsudraba izkāpt un pieņemt sodu
ka tu esi dāvana
par to, kā jāsoļo karalienei
par to, ka stiklos tai jāiet vienai,
un jāiet bez bailēm,
jo tikai tā gars iepazīst lejas un izvēlas
vienīgo seju,
ko vajāt ar ugunīm,
ar pārejošām kaisles šaltīm,
lai svētā, mauka un dieviete
tev ēdenes ābolu
zobos ietriektu.
22.12.13.
sarkana gaisma nokaitēta
sarkani vārdi tiek pieturēti
nerunāt būtu lēti,
mūsos var palikt rēta
es gribu iezīmēt ceļus
lejup no Taviem marmora pleciem
kurus man iet lēniem soļiem,
kamēr mums dvēseles dus
tik maigā sudraba miegā
kamēr otrs ir blakus
un es gribu vienmēr iet tos ceļus
pastaigā liegā
un citreiz karstā,
kad nevar pieturēt versmi,
kad viss pazūd vienā elpā,
kad slāpst, it kā krasti par tālu būtu,
kad tikai mani un sevi Tu jūti.
Atnāca karalis, nometa rozi
Un mēs bijām rasā.
Mums laimes ir divtūkstoš grozi
Un tagad es karaliene,
kaut basa.
Tur arī paliku,
Te manis nav-
Mēs rasā pārvērtāmies:
Kad atvērās debesis, notirpa mati-
Vairs nebij`, kur tverties.
18.10.10.
Krūtis atplēstas vaļā
Un sirds tik vārīga pukst:
Vai Viņš guļot elpo,
Vai tomēr man ko čukst?
Es nezinu, manis tur nav
Tajā tālajā paradīzē.
Jo tur, kur atdusas
Mīļotā vaigs, tur
mūžam ir maize
un eņģeļi sienas flīzē.
24-09-2010
Trieciet mani lejā,
Grūdiet pret zemi,
Es nesagrūšu.
Es iztēlošu sev nāvi
Un atkal augšup celšu
-it visu, kas samīdīts tapa-
Es celšu ar sevi,
Man tikai jāsaplūst-
Ar zemi, ar zemi.
11-10-2005
Tavās acīs kā naktīs zūdu,
Lūdzu Dievu, lai nepienāk rīts;
Sirdī glabāju tavu smaidu,
Ko pacelt, kad staigā saplosīts
„Akā guļ nāve”,
Tu mācīji man
Un neļāvi tuvoties tai.
Es tomēr gāju,
Kad nodzēri savu patību
Un ietini plēvē brūces.
Tur atradu savas lūgsnas-
Tās peldēja iemestas, neslīkstošas.
Septiņi eņģeļi tur akas vāku,
Lai dienas gaisma neizvarotu
Šo sērdieņa plānoto pasākumu.
Putna vieglumā lidojot,
Izkapts skaņas iegriežas spārnos.
Vai pasmaidīsi par trūdiem?
5.03.2006.
mrscyanide 