mrscyanide

” Mākslinieks ir daiļuma rādītājs. Atklāt sevi un apslēpt mākslinieku- tāds ir mākslas nolūks. Kritiķis ir tas, kas jaunā veidā vai ar jauniem līdzekļiem spēj sniegt savu iespaidu no daiļā. Gan augstākā, gan arī zemākā kritikas forma ir viens no autobiogrāfijas veidiem. Tie, kas skaistumā redz ļaunumu, ir samaitāti, turklāt samaitātība nedara tos pievilcīgus. Tas ir liels trūkums. Tie, kas skaistajā spēj saskatīt tā augstāko sūtību, ir kulturāli. Tie var cerēt. Taču izredzētie ir tie, kas skaistumā redz vienīgi Skaistumu. Nav tikumīgu vai netikumīgu grāmatu, ir tikai labi vai slikti uzrakstīas grāmatas.

Tas ir viss 19.gadsimta naids pret reālismu- Kalibana niknums, jo viņš spogulī ieraudzījis pats sevi. 19. gadsimta naids pret romantismu- Kalibana niknums, jo viņš spogulī nevr ieraudzīt savu attēlu.

Cilvēka tikumieskā dzīve- tikai viens no cilvēka daiļrades tematiem. Mākslas ētika- nepilnīgu līdzekļu pilnīga pielietošana.

Mākslinieks necenšas kaut ko pierādīt. Pierādīt taču var pat neapstrīdamas patiesības.(?) Mākslinieks nav moralizētājs. Šāda tieksme rada nepiedodamu stila manierību. Nepiedēvējiet māksliniekam neveselības noslieces. Viņš drīkst attēlot visu.

Doma un vārds- mākslinieka līdzekļi. Tikums un Netikums- viņa daiļrades materiāls.

No formas viedokļa mākslas pirmveids ir mūzika. No jūtu viedokļa – aktiera tēlojums.

Katra māksla vienlaikus ir virspusēja un simboliska. Kas mākslā cenšas saskatīt kaut ko vairāk par virspusējību, tas riskē. Kas mākslā atklāj simbolus, arī tas riskā. Patiesībā māksla ir spogulis, kas atspoguļo nevis dzīvi, bet tos, kas tajā spoguļojas. Izskatu dažādība par mākslas darbu norāda, ka tajā ir kaut kas jauns, sarežģīts un nozīmīgs. Ja kritiķi strīdas, tas nozīmē, ka mākslinieks ir uzticīgs pats sev. Var cilvēkam piedot, ja viņš dara kaut ko lietderīgu, bet nav sajūsmināts par to. Toties vienīgais attaisnojums cilvēkam, kas rada kaut ko nelietderīgu, ir sajūsma par savu mākslas darbu.

Jebkura māksla ir pilnīgi nelietderīga.”